Алуксне

А́луксне (латыш. Alūksne, др.-рус. Олыста, Алыстъ, Волыстъ, нем. Marienburg), город на северо-востоке Латвии у одноимённого озера, адм. ц. Алуксненского края. 

Название происходит от латг. olūksna — «родник в лесу».

До 1917 года назывался Ма́риенбург (в честь Марии, матери Иисуса). Известен с 1284 года.

К А. подходят региональные автодороги P39 Алуксне — граница Эстонии (Апе), P40 Алуксне — Зайцева, P41 Алуксне —Лиепна   и P43 Литене — Алуксне. 

Основные маршруты Алуксне — Рига; Алуксне — Смилтене; Алуксне — Апе; Алуксне — Цесис; Алуксне — Виляка — Карсава —Резекне; Алуксне — Балвы — Резекне; Алуксне — Гулбене — Мадона — Екабпилс.

Alūksne ir pilsēta Latvijā, Alūksnes novada administratīvais centrs Vidzemes austrumos. Alūksne atrodas 202 km attālumā no Rīgas, Alūksnes ezerakrastā. Alūksne ir visaugstāk novietotā Latvijas pilsēta, kas atrodas aptuveni 200 metrus virs jūras līmeņa (augstākais punkts - Tempļa kalns - 217 m).

Atzeles zemes sastāvā 

• Alūksnes apvidus kopš seniem laikiem atradies uz senā tirdzniecības ceļa no Gaujas baseina uz Krievijas ziemeļrietumu zemēm un bijusi baltu, somu un slāvu cilšu savstarpējās cīņas objekts. Pilsētas nosaukums būs cēlies no latgaļu vārda olūksna (meža strauts), ugauņi to dēvēja parAlulinn, bet Pleskavas kriviči par Олыста.

• 8. gadsimtā tagadējās Alūksnes teritoriju iekaroja latgaļu ciltis un tā tika ietilpa Atzeles valstī. Uz Alūksnes ezera salas atradās seno latgaļu koka pils.

• 1111. gadā Atzelē iebruka Novgorodas kņazs Mstislavs Vladimirovičs, bet cieta neveiksmi cīņās ar latgaļiem.

• 1180. gadā pret Atzeli no jauna vērsās Novgorodas kņazs Mstislavs Drošsirdīgais, kas piespieda atzeliešus maksāt Novgorodai meslus.

Livonijas ordeņa pakļautībā 

• 1224. gadā pēc Atzeles zemes (terra Agzele) dalīšanas Zobenbrāļu ordenis ieguva Alūksnes un Gaujienas zemes uz senā Pleskavas tirdzniecības ceļa, bet Purnava, Bērzene, Abelene un Abrene tika Livonijas bīskapijai.

• 1284. gadā pirmo reizi rakstos pieminēta Livonijas ordeņa pils "Marienburga" (vācu: Marienburg - Marijas pils) uz Alūksnes ezera salas.

• 1342. gadā ordeņa mestra Burharda fon Dreilēbena vadībā tika nojaukta senā koka pils un pabeigta ordeņa mūra pils celtniecība.

Polijas-Lietuvas uz Zviedrijas pakļautībā  

• Livonijas kara laikā Alūksni uz laiku iekaroja Krievijas cara Ivana Bargā karaspēks, bet pēc kara Alūksne nonāca Pārdaugavas hercogistes sastāvā.

• Poļu-zviedru kara laikā zviedriem izdevās ieņemt pili un tā nonāca Zviedru Vidzemes daļā.

• Otrā Ziemeļu kara laikā 1656. gadā krievi uz laiku iekaroja Marienburgas cietoksni, kas palika viņu pārvaldībā līdz 1658. gada 20. oktobra Valisāres (Vallisaare pie Narvas) pamiera līgumam starp zviedriem un krieviem, tomēr līdz 1661. gada Kardisas (tagad - Kärde ziemeļos no Tartu) miera līguma noslēgšanai krievi izmantoja šo cietoksni karā pret Poliju-Lietuvu.

• Lielā Ziemeļu kara laikā Marienburgas cietoksnis, kuru aizsargāja ap 300 latviešu bataljonu karavīru Zviedrijas armijas sastāvā, bija spiests kapitulēt grāfa Borisa Šeremetjeva vadītajam krievu karaspēkam 1702. gada 26. augustā. Pirms cietokšņa atdošanas tā aizstāvji uzspridzināja veco ordeņa pili.

• Trimdā tika aizvesti visi Valkas un Alūksnes pilsoņi, krievu gūstā krita arī Alūksnes luterāņu mācītājs Ernsts Gliks ar savu ģimeni, tai skaitā audžumeitu Martu, Latgales (pēc citiem avotiem Lietuvas) zemnieka Samuela Skavronska meitu, kura vēlāk kļuva par Krievijas carieni Katrīnu I (15.04.1684.-17.05.1727).

Krievijas impērijas sastāvā 

• Pēc 1721. gada Alūksne tika iekļauta Krievijā Vidzemes guberņas sastāvā. Taču nopostīta un saimnieciski maznozīmīga Alūksne palika līdz 1753. gadam, kad Krievijas cariene Elizabete (Елизавета Петровна - 29.12.1709.- 05.01.1762.) grāfam M.Voroncovam (1714-1767) Alūksnes tuvumā uzdāvināja muižu. Taču grāfs to drīz vien pārdeva baronam Fītinghofam.

• Alūksne par nozīmīgu tirdzniecības centru kļuva 19. gadsimtā. Tās saimnieciskā nozīme nostiprinājās pēc 1903. gada, kad tika uzbūvēta šaursliežudzelzceļa līnija Stukmaņi-Gulbene-Alūksne-Ape-Valka.

Latvijas Republikas sastāvā  

• 1920. gadā Alūksnei tika piešķirtas pilsētas tiesības un tā kļuva par lielāko Valkas apriņķa pilsētu.

• Lielākais rūpnieciskais uzņēmums Alūksnē līdz Otrajam pasaules karam bija Šlosa tvaika dzirnavas ar vilnas un linu vērptuvi. Dzirnavu sastāvā darbojās arī gateris. Dzirnavas apgādāja Alūksni arī ar elektrību.

• Pēc Otrā pasaules kara, no 1946. līdz 1949. gadam Alūksne bija apriņķa, bet kopš 1950. gada Alūksnes rajona centrs.

• Pēc 2009. gada teritoriālās reformas Alūksnes novada centrs.

Kultūrvēsturiskie pieminekļi  

Ordeņa pils drupas uz Pils salas Alūksnes ezerā. Marienburgas pils celtniecību 1342. gadā pabeidza Livonijas ordeņa mestrs Burhards fon Dreilēbens. Lielā Ziemeļu kara laikā pili ielenca krievu karaspēks Šeremetjeva vadībā. Pēc Ziemeļu kara notikumiem drupās pārvērstā pils vairs netika atjaunota un šodien pilsdrupās atrodas brīvdabas estrāde ar 3000 skatītāju vietām. 

Jaunā pils celta 1859. - 1863. gadā angļu neogotikas stilā pēc barona A. fon Fītinghofa pasūtījuma. Pašlaik pilī atrodas Novadpētniecības un mākslas muzejs, Dabas muzejs un Jauniešu interešu centrs (ABJC).

Alūksnes luterāņu baznīca ir vienjoma mūra ēka, ka celta no 1781. līdz 1788. gadam, augstā vietā ezera tuvumā pēc Rīgas arhitekta Kristofera Haberlanda projekta. Baznīcai ir 40 metrus augsts pakāpjveida tornis. Ēka celta klasicisma stilā, bet tās fasādē un torņa augšējā stāvā atrodami arī daži baroka stila elementi. Telpas torņa galā uzcelta lukta ar 1885. gadā būvētām ērģelēm. Altāris veidots 1786. gadā un to grazno urnas, apustuļu un dzīvnieku tēli.

Bībeles muzejs-celts 1908. gadā- veltīts Ernstam Glikam. Arhitektējis ēku Kristofs Hāberlends.

Tempļa kalns- iecīnīts tūristu objekts Alūksnē, kur paverās burvīgs skats uz Alūksnes ezeru. Sākot ar 1930. gadu sāk celt tūrisma objektus tempļa kalnā. Viens no objektiem ir tilts, kas nosaukts Saules tilta vārdā.

Slaveni alūksnieši  

• Ernsts Gliks (1652. - 1705.) bija vācu luterāņu mācītājs, izglītības darbinieks, pirmais iztulkoja Bībeli latviešu valodā, dibinājis skolas ALūksnē, Zeltiņos un Apekalnā.

• Katrīna I (1684. - 1727.) valdīja Krievijas impērijā kā Pētera I līdzimperatore no 1724. g., un kā Krievijas imperatore 1725.-1727. g.

• Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls (1722-1792) bija slavens Vidzemes guberņas politiķis un mecenāts, Rīgas pirmā pastāvīgā teātra izveidotājs, Krievijas impērijas "Medicīnas kolēģijas" ģenerāldirektors Pēterburgā, kas atbilst mūsdienu Krievijas Veselības ministrijai. Savu labo sakaru dēļ vēsturē pazīstams kā „Vidzemes pusķēniņš”.

• Kristofs Burhards fon Fītinghofs (1767 –1829) bija Alūksnes muižas apbūves un parka izveidotājs, Krievijas imperatora Pāvila I kambarkungs un galma maršals.

• Aleksandrs Jozefs fon Fītinghofs (1799 -1875) bija Alūksnes Jaunās pils projekta pasūtītājs un būvniecības finansētājs.

• Oļģerts Grāvītis (dzimis 1926. gada 30. augustā Alūksnē) - komponists, muzikologs, profesors Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijā, mākslas doktors.